Iebraucot Liepājā pēc ilgākas prombūtnes, pārmaiņas pilsētā jūtamas ik uz soļa. Ceļu stāvoklis ievērojami uzlabojies. Brīžiem pat šķiet, ka pilsētu nevar pazīt – tā kļuvusi skaistāka. Priecē, ka sakārtotas novārtā pamestas vietas. Izbūvēti vairāki jauni apļi. Tas atgādina Dāniju, kur apļi ir izplatīts krustojumu veids. Līdz ar to Liepājā satiksme kļuvusi vieglāka, ērtāka un ātrāka. Jo apļveida kustība krustojumos veicina caurplūsmu.

Brauktuves nav izveidotas pārāk šauras, tās atbilst visiem standartiem. Ir tieši tādas, kā Eiropā. Ir vietas Eiropā, kur ielas ir pat vēl šaurākas, nekā Liepājā. Domāju, ielas rekonstruējot, ņemta vērā to intensitāte un atbilstoši tai ieguldīti līdzekļi. Tāpat man nešķiet, ka Liepājā būtu par daudz luksoforu. Iespējams, vietējiem braucējiem, kuriem stipri jāsteidzas, šķiet, ka kaut kur luksofori lieki, bet man šķiet, ka noteikti ir padomāts, kādēļ tie nepieciešami.

Iznācis pastaigāt arī kājām. Jā, ir dažviet vietas, kur vēl ietvēs bedres un līdz ar to kājāmgājējiem pārvietošanās apgrūtināta. Dzīvojamajos rajonos izmaiņas jūtamas maz – šķiet: kā bija pirms gadiem divdesmit, tā ir arī pašlaik. Bet domāju, ka viss notiek pamazām. Vienkārši cilvēkiem šķiet, ka gadi skrien vēja spārniem un visi sakārtošanas procesi varētu notikt raitāk. Taču pilsētas sakārtošana iet kopsolī ar finansējumu, un veicamie darbi jāsakārto pēc to prioritātes.

Arī pludmale kļuvusi sakārtotāka – tā ar katru gadu kļūst aizvien labāka. Taču nevar jau gribēt visu uzreiz. Toties priecē, ka Liepājā sakārtots ievērojams skaits daudzdzīvokļu māju. Skaisti, kā Eiropā. Iebraucot savā pagalmā, biju patīkami pārsteigts, cik skaista ir renovētā kaimiņu māja. Diemžēl ne visu māju iedzīvotāji var vienoties par savas mājas renovāciju.

Uz Latviju atbraucu ar auto, un jāatzīst, ka šosejas posms no Lietuvas robežas līdz Liepājai gan ir valsts kauna traips. Šķērsojot Latvijas robežu, uzreiz sapratu, ka esmu atgriezies dzimtenē. Jā, Latvija diemžēl izceļas ar bedrainiem ceļiem. Pie robežas ir zīme, ka Latvijā darbojas fotoradari, bet nav jau nemaz iespējams ātri pabraukt. To, protams, nevar attiecināt uz visiem Latvijas ceļiem, bet posms no Lietuvas robežas līdz Liepājai ir bīstams – jābrauc ļoti piesardzīgi, lai nenolauztu mašīnai riteņus.

Šis posms ir visīstākais kauna traips. Kopā ar mani uz Latviju atbrauca draugi no Dānijas, kuriem iepatikusies Latvija. Viņi vienkārši ir šokā. Viņi nesaprot: “Kā tas var būt, ka Latvijā ir lepnas un dārgas automašīnas, bet tajā pašā laikā ceļi nav sakārtoti? Kur paliek nodokļu nauda? Kā tas var būt, ka iekasē ceļa nodokli, bet ceļi netiek remontēti?”

Pieļauju, ka līdzekļi novirzīti citu Latvijas ceļu sakārtošanai. Nevar jau gribēt visu uzreiz, bet šo ceļa posmu es atceros – tas nekad nav bijis sakārtots. Ar lāpīšanu šajā gadījumā nepietiek. Ir nopietni jābūvē, lai šajā vietā nav jāatgriežas desmitiem gadu. Tas, ka ar ielāpiņu likšanu tiek gādāts darbs nākamajiem remontētājiem, nozīmē, ka firmām būs darbs. Bet tā ir darba imitācija.

Protams, sekoju notikumiem Latvijā. Nupat apstiprinātais reemigrācijas plāns gan sajūsmu nevieš. Ar skaļiem vārdiem nepietiks, lai latvieši atgrieztos. Ja vien kādam ir konkrēta niša, kur atgriezties. Esmu runājis ar cilvēkiem, ir iespējas arī šeit strādāt un pelnīt, bet tāda iespēja no milzīgā skaita – simtiem tūkstošu aizbraukušo, ir tikai dažiem simtiem.

Cilvēki, kas iedzīvojušies ārzemēs, grib drošību, to sociālo mieru, kāds ir tur. Diemžēl Latvijā tas ir pabojāts. Cilvēkiem nav ticības nākotnei, nav stabilitātes, nav arī skaidrības, kur aiziet nodokļi. Tiek glābtas bankas un uzņēmumi, var redzēt shēmas, bet tajā pašā laikā cilvēki nevar būt droši par savām sociālajām garantijām. Tas “piegriežas”. Arī tiem, kas dzīvo Latvijā. Arī viņi meklē iespējas uzlabot dzīves apstākļus. Kāpēc gan tad cilvēki savu atvaļinājumu laikā nevis dotos atpūsties, bet gan brauktu kaut kur uz ārvalstīm strādāt?

Lai aizbraukušie atgrieztos Latvijā, viņiem te jājūt sociālais miers. Kad ar savu darbu var nopelnīt tik daudz, lai ne tikai samaksātu maksājumus, bet arī normāli dzīvotu. To nevar novērtēt konkrētās naudas summās, jo katram indivīdam vajadzības var būt atšķirīgas. Bet Latvijā ir izteikta noslāņošanās. Eiropā tā nav tik izteikta, kaut arī daudzās valstīs, piemēram, Itālijā, Spānijā, ir krīzes.

Piemēram, Dānijā, kur dzīvoju, nav tik izteiktas noslāņošanās – bagātie un nabagie. Ir normāls vidusslānis. Globālā mērogā visiem ir sociālās garantijas, darbs, nodokļu naudas tiek izmantotas lietderīgi. Ja kādam iet grūti, viņš tiek atbalstīts, jo iepriekš darba gaitās ir maksājis nodokļus. Nodokļu nauda Dānijā nekur nav pazudusi atšķirībā no Latvijas, kur tā mūžīgi tiek izsaimniekota. Tas ir būtiskākais.

Cilvēkus ārvalstīs notur drošības sajūta – darbs, par kuru tiek saņemta normāla atlīdzība un sociālās garantijas. Protams, nekad nedrīkst snaust, jo arī tur vienmēr pastāv iespēja, ka kaut kas var pajukt. Pašam jārūpējas, lai neizkristu no aprites. Taču ir iespējas.

Vēl viens būtisks iemesls tautiešu palikšanai ārzemēs ir rūpes par bērniem. Ja bērni sākuši iet skolā, būtu neprāts viņus no turienes izraut. Ja nu vienīgi kaut kas mainās radikāli – ir iespēja atgriezties dzimtenē, neizjūtot nedrošības sajūtu par savu un bērnu nākotni. Pamatā aizbraukušie paliks tik ilgi, līdz viņu bērni pabeigs skolas. Iespējams, tad atgriezīsies.

Jāatzīst, esmu to vidū, kas šobrīd nevar atgriezties Latvijā, jo bērni iet skolā Dānijā. Fantazēt par nākotni šobrīd, manuprāt, būtu muļķīgi. Jāseko notikumiem un jāanalizē situācija. Katrs pats savas laimes kalējs. Jo patiesībā atplestām rokām jau arī ārzemēs mūs neviens negaida. Un uz paplātes arī neko nepasniedz.

Avots: delfi.lv
 
No otrdienas, 2.jūlija līdz ceturtdienai, 4.jūlijam Dziesmu un XV Deju svētku laikā Rīgā notiks pirmais Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums (PLEIF), un foruma diskusijas trešdien, 3.jūlijā varēs vērot videotiešraidē arī portālā “Delfi”.

Dalībai PLEIF reģistrējušies vairāk nekā 300 latviskas izcelsmes uzņēmēji, pētnieki, finansisti, inženieri, juristi u.c. profesionāļi no 20 valstīm: ASV, Austrālijas, Beļģijas, Horvātijas, Igaunijas, Itālijas, Īrijas, Kanādas, Kataras, Lielbritānijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Norvēģijas, Singapūras, Šrilankas, Šveices, Urugvajas, Vācijas, Zviedrijas un Latvijas.

Forumā tiks pārstāvēti apstrādes rūpniecības, finanšu, jurisprudences, mežsaimniecības, izglītības, transporta, farmācijas, informācijas un komunikācijas pakalpojumu, arhitektūras, dizaina, valsts pārvaldes u.c. sektori.

PLEIF priekšvakarā, 2.jūlijā, plānotas tā starptautisko dalībnieku iepazīšanās vakariņas ar Ministru prezidenta uzrunu.

Savukārt 3.jūlija programmā ir 6 diskusijas: Latvijas vieta globālajā pasaulē, Latvijas uzņēmējdarbības vide, eksportspējīgajās nozares – ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, inovācijas un investīcijas tehnoloģijās, kā arī radošajās industrijās.

Forumu atklās Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdis Jānis Kukainis un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents Gundars Strautmanis.

Pirmajā PLEIF diskusiju panelī par Latvijas vietu globālajā pasaulē diskutēs korporācijas “GasEnergoStroi” prezidents Sergejs Čerņins, “Procter & Gamble” viceprezidents Uldis Sīpols, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, bankas “Citadele” padomes locekle Baiba Rubesa. Diskusiju moderēs komentētājs Pauls Raudseps.

Foruma otrajā diskusijā par Latvijas uzņēmējdarbības vidi salīdzinājumā ar Singapūras un ASV debatēs ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, “NCH Capital” viceprezidents Kārlis Cerbulis, globālā līderības foruma vadītājs “Siew Thiam Low”, Ārvalstu investoru padomes Latvijā pārstāve Zlata Elksniņa – Zaščirinska un LTRK viceprezidents Aigars Rostovskis. Diskusiju moderēs žurnālists Edijs Bošs.

PLEIF otrajā daļā, pēc pusdienām sekos divi paralēlu diskusiju bloki, kuros par Latvijas eksportspējīgajām nozarēm – produktu un pakalpojumu sniedzējiem pasaules tirgū pieredzē dalīsies UPB valdes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns, “Nordic Construction UK LTD” izpilddirektors Juris Lujāns, “Michelin North America Inc.” pakalpojumu attīstības vadītājs Roberts Kukainis, Latvijas Balzāma valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš – Āboliņš un “Sakret” direktors Andris Vanags. Diskusiju moderēs DDB Latvija izpilddirektors Andris Rubīns.

Par Latvijas eksportspējīgajiem pakalpojumiem, to starptautisko zīmolvedību diskusijas raisīs AECOM Baltijas reģionālo biroju direktors Arnis Kākulis, Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, “Lattelecom” valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, komponiste, “Emmy” balvas ieguvēja Lolita Ritmane, “McKinsey & Company” vecākais eksperts Andris Umblijs un “BTG Systems” viceprezidents Andris Lācis. Diskusiju moderēs LIAA vecākais eksperts Rihards Kalniņš.

Diskusijā par inovācijām un investīcijām tehnoloģijās iesaistīsies Baltijas Inovatīvo pētījumu un infrastruktūras padomes priekšsēdētājs Ivars Kalviņš, “Performance Systematic CEO” pārstāvis Kārlis Vizulis, “Booz Allen Hamilton” Vecākais projektu vadītājs Zigurts Majumdars, “Real Sound Lab” valdes priekšsēdētājs Viesturs Sosārs un “Imprimatur Capital Fund Management” vadošais partneris Tobijs Mūrs.Diskusiju moderēs Vides Risinājumu institūta izpilddirektore Inese Suija – Markova.

Par inovācijām un investīcijām radošajās industrijas debatēs portāla “FOLD” redaktore Evelīna Ozola, arhitekts Krists Kārkliņš no ASV, Nacionālā Kino centra direktore Ilze Gailīte – Holmberga, Baltiešu filmu festivāla Kanādā dibinātājs Andris Ķesteris un Latvijas mūzikas eksporta biedrības izpilddirektore Agnese Cimuška. Diskusiju moderēs kultūras ministres padomnieks arhitektūras un radošo industriju jautājumos Jānis Dripe.

Foruma noslēgumā “skatu no malas” sniegs starptautiskie investori “AlphaMetrix” CEO Aleks Kīns, “Starshak Winzenburg – Investment Bankers in Chicago” izpilddirektors Džeimss Steplss un “Pampered Chef” vecākā viceprezidente Liza Flinna. Sarunu vadīs Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā prezidents Ivars Slokenbergs.

3.jūlija izskaņā notiks Foruma dalībnieku pieņemšana pie Valsts prezidenta.

4.jūlijā noritēs vairāki PLEIF satelītpasākumi – Rīgas Tehniskās universitātes organizēta diskusija “Inovāciju ekosistēma Latvijā un augstskolu loma tajā,” LTRK sarunas par to, kā uzsākt eksportu uz ASV un Lielbritāniju, IT Demo centrā diskusija “Inkubācija 2.0 – iespēja nostiprināt IT nozari Latvijā,” savukārt Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāts organizē semināru par to, kādas iespējas uzņēmējiem paver Latvijas prezidentūra šai organizācijā.

PLEIF mērķi ir veicināt savstarpēju saziņu un sadarbības projektu veidošanos starp dažādu uzņēmējdarbības nozaru pārstāvjiem Latvijā un pasaulē, investīciju un zināšanu kapitāla piesaisti, ārvalstu investīcijām pievilcīgas un godīgas uzņēmējdarbības vides izveidi, kā arī stiprināt ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu saikni ar Latviju un veicināt to līdzdalību Latvijas ekonomikas izaugsmes procesā.

Pirmā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma organizatori – Pasaules brīvo latviešu apvienība, LTRK un Latvijas Republikas Ārlietu ministrija PLEIF rīko sadarbībā ar Latvijas Republikas Ekonomikas un Kultūras ministrijām, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, Rīgas Tehnisko universitāti, Amerikas Tirdzniecības palātu Latvijā un fondu “Laimes Zeme”.

Avots: delfi.lv
 

Straujās emigrācijas dēļ tiek zaudēts vairāk Latvijas iedzīvotāju nekā zemās dzimstības un augstās mirstības dēļ – ja mirstības pārsvars, salīdzinot ar dzimstību, svārstās ap 10 000 iedzīvotāju ik gadu, tad emigrācijas zudumi ir vairākas reizes lielāki. Turklāt aizbrauc galvenokārt tieši jaunie cilvēki, īpaši vecumā no 18 līdz 35 gadiem, kuriem būtu jādibina ģimenes un jāplāno bērni, dzīvojot Latvijā.

Minētajā vecuma grupā Latvija jau ir zaudējusi aptuveni 25 līdz 30% iedzīvotāju. Milzīgās emigrācijas sekas asāk būs jūtamas jau pēc aptuveni pieciem gadiem, kad darba vietu skaits Latvijā pārsniegs attiecīgā vecuma iedzīvotāju skaitu. Taču jau tagad mūsu valsts nākotne cieš no tā, ka tik daudz bērnu vai nu nepiedzimst vispār vai piedzimst ārzemēs, un ir visai maza iespēja, ka visa ģimene atgriezīsies Latvijā.

Līdzīgs jauno cilvēku zaudējums citās valstīs ar ilgtermiņā atbildīgu valdību jau sen būtu spiedis kaut ko darīt, lai glābtu valsts nākotnes ilgtspēju. Patlaban gan emigrācijas, gan zemās dzimstības dēļ visjaunākā paaudze skaitliski ir uz pusi mazāka nekā iepriekšējās. Tas ir Latvijas nākotni iedragājošs fakts. Ja šīs emigrācijas un dzimstības tendences saglabāsies tādā pašā līmenī kā tagad, tad Latvijai būs nepieciešama liela apjoma imigrācija jau tuvāko 10 līdz 20 gadu laikā, bet ilgtermiņā tā apdraudēs mūsu valsts pastāvēšanas jēgu un saturu.

Jautāti, cik liela daļa aizbraukušo tuvākajos piecos gados varētu atgriezties Latvijā, vairākums «DNB Latvijas barometra» pētījuma aptaujāto (56%) ir diezgan pesimistiski, norādot – atgriezīsies mazāk nekā 10% aizbraucēju. Iespējams, cilvēki vispārina sev tuvo cilvēku atgriešanās perspektīvas, taču paredzu, ka atgriezties tomēr varētu vairāk – 10% līdz 20% emigrējušo. Tiesa, ja valdība to izvirzītu par īpašu prioritāti, tad atbraucēju varētu būt vēl vairāk – aptuveni trešdaļa. Taču ir naivi cerēt, ka uz darba mūžu Latvijā izdosies atgūt atpakaļ lielāko daļu aizbraukušo, īpaši no jaunākās emigrantu paaudzes. Tiesa, cits jau pieminētā pētījuma jautājums parāda, ka katrs trešais aptaujātais tomēr zina kādu emigrantu, kurš ir atgriezies Latvijā. Taču jāsaprot, ka tiek jautāts tikai par vienu cilvēku, tomēr vairumam respondentu pazīstamie emigranti acīmredzot joprojām dzīvo ārzemēs.

Izvērtējot galvenos iemeslus, kāpēc vēl arvien šeit dzīvojošie iedzīvotāji nav pametuši valsti, jāsecina, ka diezgan liela daļa aptaujāto pieļauj vēlmi emigrēt, bet šo lēmumu pieņemt kavē valodu nezināšana, kontaktu trūkums vai veselības stāvoklis. Pirmie divi iemesli ir vieglāk pārvarami – vajadzības gadījumā gan kontaktus var atrast, gan arī valodas prasme bieži vien izrādās mazāk nepieciešama nekā domāts. Jāatzīmē, ka 5% aptaujāto gatavojas braukt prom, un, ja to attiecina uz visiem darbspējīgā vecuma cilvēkiem, tad iznāk apmēram 50 000 potenciālo emigrantu.

Atzīmējot apstākļu maiņu, kas veicinātu cilvēku atgriešanos, pārliecinoši dominē tādas atbildes kā lielāka alga un vairāk darbavietu. Taču šos faktorus ir ārkārtīgi grūti kardināli mainīt, jo zemās algas nosaka darba devēju ierobežotās iespējas savus darbiniekus atalgot. Darba vietas patlaban pamazām sāk parādīties, tikai – acīmredzot ar zemāku atalgojumu nekā cilvēki vēlētos. Arvien biežāk dzirdamas darba devēju sūdzības, ka ir grūti atrast strādniekus, jo daudzi pieraduši dzīvot no pabalstiem un nestrādāt. Latvijas sociālā atbalsta sistēma būtu kardināli jāmaina, lai vairāk motivētu ilgstoši nestrādājošos iedzīvotājus strādāt arī par nelielu atalgojumu, un nebūt mūžīgi atkarīgiem no pabalstiem. Savukārt emigrējušo tautiešu atgriešanos mājās drīzāk veicinās gan lielāku līdzekļu piešķiršana Ekonomikas Ministrijas Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānam, gan nodokļu sloga mazināšana darba ņēmējiem, gan arī ar laiku būs nepieciešamas kādas nodokļu atlaides darba devējiem, kuri ilgstoši nodarbina no emigrācijas atgriezušos darbiniekus. Jebkurā gadījumā valstij ir rūpīgāk jāattiecas pret mūsu galveno resursu – tās cilvēkiem, kuri krīzes budžeta gados netika taupīti.

Avots: apollo.lv

 

Valdības izstrādātā reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna iecerētais virzītājspēks ir prognozētā Latvijas ekonomikas izaugsme un jaunu darbavietu izveidošana, kuru vēlams aizpildīt ar mūsu valstspiederīgajiem, arī tiem, kuri potenciāli atgrieztos no emigrācijas.

Taču līdzās faktam, ka par šo valdības rīcībpolitiku ir informēta niecīga daļa iedzīvotāju – kā liecina jaunākā “DNB Latvijas barometra” dati, tikai 12% aptaujāto pārzina reemigrācijas plāna saturu, – sabiedrība nav pārliecināta par Latvijas ekonomisko augšupeju kopumā, arvien biežāk norādot, ka ekonomiskā situācija diemžēl nemainās. Turklāt tikai 4% pētījumā aptaujāto uzskata, ka iespējas atrast darbu Latvijā patlaban ir labas. Šie uzskati var ne tikai veicināt turpmāku emigrāciju, bet, par spīti labajām iecerēm, arī kavēt iedzīvotāju atgriešanos, jo, pieņemot šo lēmumu, sabiedrības noskaņojums Latvijā spēlē būtisku lomu.

Vienlaikus tikai 9% “DNB Latvijas barometra” aptaujāto uzskata, ka darbaspēka aizplūšana ir viena no galvenajām problēmām, kam jābūt valdības prioritāšu sarakstā. Iespējamais skaidrojums – citu norādīto problēmu atrisināšana (bezdarba mazināšana un dzīves līmeņa celšana) automātiski mazinātu arī emigrācijas apjomus. Tai pašā laikā, lūdzot izvērtēt, kas ir lielākais drauds Latvijas demogrāfijai, 60% aptaujāto minējuši tieši emigrāciju. Tātad, lai gan emigrācijas ietekme uz Latvijas sabiedrību salīdzinājumā ar ekonomiska rakstura izaicinājumiem šķiet mazāk svarīga, iedzīvotāji apzinās darbaspēka aizplūšanas problemātiku.

Kopumā pētījuma dalībnieki ir skeptiski par emigrējušo tautiešu atgriešanos Latvijā un min, ka to varētu veicināt labāks atalgojums un papildu darbavietas, kas uzsvērtas arī kā vēlamās valdības darba prioritātes. Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna iniciators – Ekonomikas ministrija – un arī fonds “Laimas zeme” prognozē tieši šādu attīstību Latvijā un tāpēc ir pozitīvi noskaņoti par reemigrāciju.

Jāpiekrīt aptaujātajiem, ka tieši informācijas pieejamības uzlabošana par darba tirgu un atbalsts darba devējiem kvalificēta darbaspēka piesaistei ir pirmie soļi reemigrācijas veicināšanai. To apliecina arī mūsu līdzšinējā pieredze. Turklāt tieši darbs savā profesijā nereti ticis norādīts kā galvenais dzinējspēks, lai aizbraukušie apsvērtu atgriešanos dzimtenē. “DNB Latvijas barometra” respondentu uzskats, ka nepieciešams veicināt tieši izglītoto un pieredzējušo emigrantu atgriešanos (30%), atbilst fonda “Laimas zeme” mērķiem veicināt Latvijas talantu saikni ar valsts ekonomiku. Fakts, ka minētie darbības virzieni tiek atbalstīti Latvijas sabiedrībā, liecina par netiešu atbalstu gan fonda līdzšinējām iniciatīvām darba un prakšu programmas ietvaros, gan arī reemigrācijas plānam. Taču pētījuma rezultāti arī norāda, ka nepieciešama plašāka sabiedrības informēšana par šīm iniciatīvām, jo noskaņojums vietējo iedzīvotāju vidū būs nozīmīgs, formulējot aizbraucēju izvēli starp atgriešanos Latvijā vai palikšanu ārvalstīs. Tāpat būtu nepieciešams komunicēt arī to, ka Latvijas sabiedrībā dominē atbalsts aizbraukušajiem un ka tikai retais uzskata – viņu atgriešanās nav nepieciešama.

Fonds “Laimas zeme” sniedz atbalstu, lai palīdzētu atgriezties no Latvijas emigrējušajiem talantiem, kompetencei, zināšanām un finansēm, kā arī veido sadarbības tīklus tautiešiem. Uzskatu, ka latvieši, kas dzīvo ārpus Latvijas, ir nepietiekami izzināts un apgūts valsts ekonomikas potenciāls. Emigrācija var kļūt par Latvijas ekonomikas priekšrocību, nevis tikt skatīta vien kā problemātisks izaicinājums demogrāfijai un darba tirgum. Emigrējušo talantu potenciāla izmantošana Latvijas ekonomikas veicināšanai, sadarbojoties ar uzņēmējiem, īpašu uzsvaru liekot uz inovatīvu nozaru attīstību, ir modernas ekonomikas sastāvdaļa, kurā jānovērtē jaunāko tehnoloģiju sniegtās iespējas un jāskatās pāri fiziskām robežām starp valstīm. Esmu droša, ka, veiksmīgi īstenojot šādu reemigrācijas stratēģijas dimensiju, emigrācija nākamajā iedzīvotāju pētījumā drīzāk tiks identificēta kā Latvijas iespēja, nevis izaicinājums vai, vēl jo vairāk, problēma.

Avots: Delfi.lv

 
Jau vairāku mēnešu garumā publiskajā telpā viena no apspriestākajām tēmām ir reemigrācija. Par to ir izteikušies teju visi vadošie politiķi un augstākās valsts amatpersonas, politisko un sabiedrisko procesu vērotāji. Šajos komentāros izskan arī viedoklis, ka neviens uz Latviju atpakaļ nebrauks, mums nav ne tādu algu, ne arī darbavietu, ne sociālo pakalpojumu, ko cilvēkiem piedāvāt. Darbavietas esot vien uz papīra, bet Latvijas ekonomikas izaugsme ir maldīga. Diemžēl šādu komentāru sniedzēji bieži vien ir arī tie cilvēki, kuri ne pirmo dienu ir politikā vai publiskajā sektorā, ne pirmo dienu komentē un iesaistās lēmumu pieņemšanā. Tātad viņiem ir bijušas iespējas mainīt situāciju Latvijā, lai līdz reemigrācijas plānu nepieciešamībai mēs nemaz nenonāktu.
Situācija Latvijā nav rožaina, bet nav arī bezcerīga. Šobrīd izaugsme Latvijas ekonomikā ir viena no spēcīgākajām Eiropā, bet, protams, būtu naivi apgalvot, ka Latvija jau šobrīd visiem aizbraucējiem var piedāvāt darbavietu vai emigrācijas mītnes zemei līdzvērtīgu atalgojumu. Latvijā joprojām ir salīdzinoši augsts bezdarba līmenis – darba meklētāju skaits 2012.gada beigās pārsniedza 144 tūkst. jeb 13,8% no visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tomēr vēl pirms gada darba meklējumos bija 15% iedzīvotāju. Ekonomikas ministrijas veiktā analīze liecina, ka pagājušajā gadā darba vietu skaits pieaudzis par vismaz 30 tūkstošiem, bet Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras dati liecina par lielāku cilvēku skaitu, par kuru tiek maksāti nodokļi. Lēnām, bet situācija uzlabojas. Tas pats attiecas arī uz atalgojumu – atalgojums pērn audzis vidēji par 3-4%. Piemēram, šobrīd Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) apkalpots investors meklē teju 200 darbiniekus ar skandināvu valodas priekšzināšanām, lai nodrošinātu zvanu centra darbību. NVA datu bāzē tādu ir vien daži desmiti. Ja 200 cilvēki strādās birojā, vajadzēs darbu arī auklītēm un vairāk klientu būs autoservisiem, frizētavām, kā arī pārtikas tirgotājiem. Ja šādus cilvēkus atrast neizdosies, iespējams, ka centru izvietos Igaunijā. 200 darba vietas nozīmēs, ka vismaz 1 miljons latu gadā nonāks patēriņam Latvijā – pie tam, tas būs eksporta pakalpojums, jo ienākumus nodrošinās klienti Skandināvijā, kas papildinās mūsu sociālo budžetu gadā par pusmiljonu latu (no kuriem daļa tiks novirzīta pensijām) un papildu līdzekļi tiks arī pašvaldību budžetiem.

Arī sarunās ar uzņēmējiem gan lielākajās pilsētās, gan reģionos dzirdam, ka jau tagad ir grūtības atrast darbiniekus un nākotnē šīs problēmas tikai saasināsies. Protams, daudzas no darba vietām ir ar zemāku atalgojumu kā vecajā Eiropā, tomēr ne jau tikai algas ir tas, kāpēc cilvēki vēlas atgriezties un daudz lielāku lomu bieži nospēlē tieši ar materiālām lietām nesaistīti argumenti – latviešu valoda, ģimene, draugi, apkārtējā vide, kultūra un vēlme dzīvot Dzimtenē.

Nesen diskutēju ar kādu studenti, kura pati vairākus gadus bija strādājusi ārvalstīs, bet tagad studē Latvijā un rakstīja referātu par reemigrāciju. Ar lielu pārliecību arī viņa man apgalvoja: “Jūs neko nevarēsiet izdarīt, lai cilvēki gribētu atgriezties! Viņi nebrauks!” Es uzdevu viņai tikai vienu pretjautājumu – kāpēc Tu atgriezies Latvijā? Sekoja gara pauze un pēc tās visu to personisko un ar materiālām vērtībām nesaistīto iemeslu uzskaitījums, kas viņai lika pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā. Viņa bija atgriezusies – turklāt divreiz – un tagad pat neplāno doties prom. Daudziem no mūsu tautiešiem, kas ir bijuši emigrācijā un atbraukuši atpakaļ, pat prātā nenāk, ka arī viņi bija “pieskaitīti” izbraukušajiem, jo sirdī viņu visu laiku bijuši Latvijā.

Daudzi no aizbraukušajiem Latvijā būs gatavi atgriezties tikai tad, ja mūsu uzņēmēji spēs maksāt līdzvērtīgas algas tām, ko viņiem maksā Vācijas, Īrijas vai Anglijas uzņēmējs. Jau šobrīd ir uzņēmumi Latvijā, kas spēj un maksā tādas algas, bet to skaits uz kopējā fona ir salīdzinoši neliels. Diez vai Latvijā atgriezīsies laiki, kad būvniecībā strādājošie pelnīs vairāk par IT speciālistiem vai augsti kvalificētiem inženieriem. Tāpat vēl tuvākajos gados nesasniegsim tādu darba vietu skaitu, kāds bija 2007.gadā, jo daudzas no darba vietām tobrīd nodrošināja „kredītu bums”.

Tomēr tagad situācija ekonomikā mainās un tās struktūra ir kļuvusi ilgtspējīgāka. Vienlaikus mums ir pamats gribēt ko vairāk – lielākas algas, augstāku labklājību, mazāku nevienlīdzību sabiedrībā un labāku valsts pārvaldību, lai mēs savā attīstībā pietuvotos Rietumvalstu līmenim. Tāpēc tika veidots Nacionālais attīstības plāns un tāpēc Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi Nacionālo industriālo politiku, ar kuras palīdzību veikt mērķtiecīgas izmaiņas Latvijas ekonomikā, palīdzēt uzņēmējiem radīt jaunas un labāk apmaksātas darbavietas.

Ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, turpmākajos gados darbaspēka pieejamības jautājumi neizbēgami kļūs arvien aktuālāki. Atbilstoši Ekonomikas ministrijas izstrādātam ekonomikas izaugsmes mērķa scenārijam, paredzams, ka līdz 2020.gadam ekonomika pieaugs vidēji par 4-5% gadā, savukārt, pieaugot labklājības līmenim, nākamajā desmitgadē – vidēji par 3-4% gadā. Vienlaikus sagaidāms, ka negatīvās demogrāfijas tendences turpināsies arī nākotnē, kas var kavēt izaugsmi.

Saprotu cilvēku skepsi par dažādiem skaitļiem, bet pie iepriekšējā rindkopā minētā ekonomikas attīstības scenārija (kas ir visai konservatīvs un reālistisks) eksperti prognozē, ka ilgtermiņā – līdz 2030.gadam varētu veidoties 120 tūkstoši brīvu darba vietu, kuru aizpildīšanai būs nepieciešams papildu darbaspēks. Būtu tikai loģiski un Latvijas valsts interesēm atbilstoši, lai brīvās darbavietas tiktu aizpildītas ar emigrējušajiem Latvijas valsts piederīgajiem, nevis imigrantiem no citām valstīm.

Reemigrācijas pasākumu plāns ir atbalsta instruments tiem cilvēkiem, kas tuvākajā desmitgadē vēlēsies vai ir jau pieņēmuši lēmumu atgriezties dzimtenē un dot savu ieguldījumu Latvijas ekonomikas izaugsmē. Šis plāns nav rožainas nākotnes apsolījums vai neapdomīgs aicinājums visiem tūlīt atgriezties – tas ir pragmatisks dokuments ar skaidru funkciju – praktiski palīdzēt un sniegt kvalitatīvu atbalstu no valsts pārvaldes puses tiem cilvēkiem, kas izlems braukt mājās.

Avots: delfi.lv
 

Valdībai netrūkst ambīciju – līdz 2030.gadam tā vēlas uz Latviju atpakaļ atsaukt vairāk nekā 100 tūkstošus aizbraukušo pilsoņu. Taču reemigrācijas atbalsta plānā trūkst empīrisko datu un zināšanu par reālajiem cilvēkiem, kuri apvienoti ar vienu tehnisku terminu «mērķauditorija».  Citu valstu pieredze brīdina – kampaņā iztērēti miljoni negarantē veiksmi. Varbūt pie īstā risinājuma nonāktu emigrantu «parlaments»?

Ja kāds zvana no pilsētas astoņu laika zonu attālumā, tad klausule jāceļ, arī esot sapulces vidū. Galu galā, tai jābūt svarīgai ziņai, ja komunikācijai tiek izmantots telefons, nevis e-pasts vai Skype. Šoreiz zvanītāja ir mana 26 gadus vecā meita Daina, kuru darba devējs no Londonas nosūtījis komandējumā uz Sietlu ASV. Par laimi, nekas ļauns ar viņu nav atgadījies – starpkontinentālā zvana iemesls ir Dainas neizpratne par Latvijas valsts iestāžu neelastību. Ar izcilību pabeigusi universitāti Kanādā un trīs gadus nostrādājusi Londonā, viņa ir nolēmusi atgriezties Rīgā un pieteikusies uz vakanci valsts iestādē, kas šķita pilnībā atbilstam viņas spējām un kvalifikācijai. Pieteicās un aizlidoja uz Sietlu. Tur viņu pirms rītausmas pamodināja zvans no Rīgas – Dainai paziņots, ka rīt jāierodas uz atlases pirmo kārtu Rīgā, kurā būs jāraksta pārbaudes darbs.

Avots: Rita Ruduša Londonā, speciāli Ir